26. Mai
2014
Kaut kas ar tiem velosipēdiem nav labi!
Es jau saprotu, ka ortodoksālie velo piekritēji šādu teikumu izlasot jau ir sašutuši, bet mani šī sajuta tik un tā nepamet. Padomājiet paši, kā var viss būt labi ar parādību kura tik strauji attīstās un kuru neviens nekontrolē un kura eksistē infrastruktūrā, kura tai nav domāta. Es runāju par parastu ikdienas velobraukšanu pilsētā.
Lai kāds nesadomājas, ka es izsakos par lietām ko galīgi nejēdzu, paskaidrošu, ka man tīri labi patīk braukt ar riteni! Jā, es ikdienā diezgan bieži pārvietojos pa Rīgas centru ar velosipēdu. Nav gluži tā, ka es katru dienu mītos no mājām uz darbu. Tas nav iespējams, jo es dzīvoju deviņus kilometrus aiz Rīgas robežas, bet es daru tā – uz pilsētu braucu ar auto, bet bagažniekā turu saliekamo velosipēdu. Tas ir ļoti viegls, saliekas ar trim kustībām, aizņem neticami maz vietas un tam ir 7 pārnesumi. Man tas ļoti patīk! Es domāju, ka tā arī drīkst izmantot velosipēdu, bet zinu kā tā dara tikai retais. Pa visu vasaru varbūt vēl kādus piecus saliekamos riteņus esmu uz ielas pamanījis. Iespējams, tas ne tāpēc, ka cilvēki negribētu pārsāvēt šo miksētā transporta paveidu – auto + velo, drīzāk tas tāpēc, ka šie velosipēdi ir sasodīti dārgi un tos nevar atrast lietoto velo darbnīcās un veikalos, kas pašlaik tirgo lielāko daļu uz ielām redzamo velosipēdu. Esmu dzirdējis, ka šie vieglie, izturīgie, bet dārgie velosipēdi esot domāti jahtām. Cilvēks ar jahtu iebrauc ostā, bet uz pilsētu kaut kā jātiek. Paņem no borta riteni un aiziet! Nav brīnums, ka ričuks tāds padārgs. Salīdzinājumā ar jahu tas ir sviestmaizes cenā, bet turēt uz dārga peldlīdzekļa lētu, smagu, lielu riteni būtu stulbi.
Nu labi, tas tā informācijai, bet tagad par to, ko esmu pamanījis ar riteni pilsētā. Šobrīd daļa velobraucēju nez kāpēc no malas izskatās kā kādas jaunas rases pārstāvji, kas ir pilnīgi noteikti pārāki par tiem, kas brauc vecmodīgajās smirdīgajās mašīnās un paši jūtas apķērīgāki pat par tiem, kas iet kājām. Var jau tos velo pārņemtos saprast, viņi domā, ka velo tā ir revolūcija, kas apgriezīs pasauli. Tāpat 80tajos gados jutās VHS kasešu tirgotāji – viņi ticēja, ka video kasešu maģis nogalinās kino! Tā nenotika! Tā nebūs arī ar velo. Tas protams kļūs par posmu miksēta transporta ķēdē, bet tas nekad nebūs vienīgais transporta līdzeklis. Pavisam vienkārša iemesla dēļ. Velosipēdisti ir vientuļi vepuiši un vecmeitas, kas nevairojas. Tikai vientuļš cilvēks var visu gadu braukt ar riteni uz darbu! Cilvēki, kam ir bērni, vismaz daļu dienas maršrutu ir spiesti veikt ar auto vai sabiedrisko transportu. Protams, ir daži izņēmumi, kas ved savu atvasi uz rāmīša, bet ar tiem nepietiek, lai savairotos tādi cilvēki, kas visur visu dzīvi brauc ar velo. Viņi izmirs, ja mēģinās turēties pie velosipēda!
Tāpēc aicinu, visus, kam mīļš velosipēds, domāt mazliet pielaidīgāk. Velo nav absolūts. Tas vienkārši ir vēl viens labs transporta veids, kuram ir sava vieta pasaulē, bet nevajag to pārspīlēt. Esmu pat izpētes nolūkos vairākas reizes piedalījies tagad tik populārajos MTB maratonos un tur redzētais mani nomierina. Šie sportisti tak iespējams vēl vairāk par tiem pilsētas jefiņiem mīl riteņbraukšanu, vēl biežāk un tālāk brauc ar riteni, bet viņi nekautrējas ierasties uz sacensībām ar tām pašām vecajām, smirdīgajām mašīnām, jo, lai veiktu lielus attālumus un pārvestu kravas pa sauszemi, nekas labāks nav izdomāts.
Var jau ēst visu ar karoti, bet jaukāk tak, ja ir gan dakšņa, gan nazis. Vēl, atcerējos, esmu lasījis intervijas ar cilvēkiem, kuri stāsta, ka būdami sliktā garastvoklī, viņi iekāpj mašīnā un kaut kur tāpat vien brauc. Lūk, tā gan nedariet! Labāk tad ar velosipēdu. Visiem būs labāk.
Visbeidzot par to vidi, kurā šobrīd velosipēds mēģina iekarot savu vietu – pilsētas ielas. Te gan priekša ir ārprātīgi daudz darba un ciešanu. Tas nebūs viegli, bet ir jāizdara tā, lai uz ielas velo var sadzīvot gan ar auto gan ar gājējiem. Šobrīd situācija ir tāda, ka riteņbraucēji ir nokaitinājuši gan šoferus, gan gājējus, gan brīžiem viens otru. Tā ir tā dumā situācija, kad cilvēks aizbraucot uz ārzemēm visu sāk ņemt tā veiglāk un visādi dumi uzvedas. Nu neliegsimies, mēs katrs tā kādreiz esam darījuši! Tieši tik pat veigli nepiespiesti un nekontrolēti jūtas cilvēks kurš nesen uzkāpis uz velosipēda .Tas vieglums, tā brīvības sajūta. Viņš ir tik moderns un tik ekoloģisks, ka pašam galva sareibst, bet es ticu, ka tas ar laiku pāries un mēs visi uz ielas sadzīvosim! Galvenais lai kāds nejūtas no augstākas rases kā pārējie un tas attiecas uz visiem, kas ir ceļā!
Komentāri (11) |
Kategorija: Bez tēmas
25. Apr
2013
Cilvēki man reizēm sūta vēstules. Cits epastā, cits pa vecam – pastā. Šīm vēstulēm bieži ir kopīgā pirmā frāze – esmu šoferis ar 40 gadu stāžu un braucu praktiski bez avārijām. Lūk, šī frāze man kaut kā nepatīk. Es pat nemāku uzreiz noformulēt to vārdos, bet sajūta ir tāda kā krievu armijā, kad tevi uzrunā dembelis. Varbūt kāds arī nezina, kas ir dembelis? Nu tas ir tāds cilvēks, tikpat stulbs kā tu, bet uzskata sevi par pārāku tikai tādēļ, ka armijā jau sabijis divus gadus un tūdaļ tiks demobilizēts. Tas nu laikam nav nekāds nopelns, ka kāds ir divus gadus pacietis kaut kādu sviestu un tagad domā, ka viņam par to pienākas šiten tāda cieņa. Tas pats ir ar tiem šoferiem ar velns zina kādu tur stāžu. Nu un, ka tu iespējams lēnām un sūdīgi maisies starp citiem pa ceļu jau 40 gadus. Tev iespējams vienkārši ir paveicies. Tu vēl neesi saticis savu nelaimi. Tā gadās.
To arī rāda tā aptauja, ka katrs pats ir super šoferis, bet tie citi jampapiņi. Protams! Tā ir tīrākā patiesība, jo no tiem citiem, ik gadu vairāki simti iet bojā, bet tu tak joprojām esi dzīvs, ar visu savu stāžu! Tātad, tev ir taisnība. Tava taktika ir pareizākā, lai kāda tā arī būtu. Tu neesi nosities, tātad tev ir taisnība. Dzīve pati to pierāda! Tu pat varbūt nekad neesi mašīnā piesprādzējies un nekas traks ar tevi nav noticis, tātad, tev ir taisnība. Tā arī jādara turpmāk. Interesanti arī tas, ka laikam ritot tā pārliecība par savu taisnību tikai pieaug un visi braucēja sliktie ieradumi tikai nostiprinās . Nav variantu. Laiks strādā par labu tavam stilam, lai kāds tas arī būtu. Tu dari, nekas slikts nenotiek, tātad tu rīkojies vispareizāk!
Braukšana ar auto vispār ir tāda nejēdzīga padarīšana. Tā gandrīz nevienam īsti nepatīk. Ļoti maza daļa ļaužu dara to ar prieku. Vairums to pacieš tikai tāpēc, ka savādak netiek mājās. Patīk dažiem, bet jābrauc visiem, nu kas tur labs var sanākt? Ar gariem zobiem, kā saka latvieši. Bez lielas intereses, kaut kā noliek eksāmenu un brauc. Kāds iespējams iebildīs, ka nē, daudziem patīk braukt! Es iebilstu. Ja jau patīk tad tas jādara bieži, aktīvi un ar prieku. Cilvēks kuram patīk peldēt taču neteiks, ka peld tikai tad, kad vajag, piemēram, grimstot prāmim. Ja patīk peldēt, tad iet uz ezeru vai baseinu un peld tāpat vien. Vārdu sakot, trennējas. Pilnveido savas prasmes. Uzlabo rezultātu. Piedalās sacensībās. Tas nozīmē, ka patīk. Tātad no tiem, kas apgalvo, ka viņiem patīk braukt, mēs arī varētu sagaidīt līdzīgu rīcību. Varētu domāt, ka tiem, kam patīk brauk, būtu arī jātrennējas, tāpat kā peldētājiem. Cik tad ir to kam braukšana patīk? Labi, tātad mums jāsaskaita visi kas trennējas autosportā un tie tad arī būs tie, kuriem patīk pa īstam. Tādu uz mūsu valsts simtiem tūsktošu autovadītāju apliecību īpašniekiem būs labi ja kāds tūkstotis, ja ne vēl mazāk. Tātad māk braukt un trennējas labi ja viens no tūkstoša. Pārējie tikai domā, ka māk braukt, bet nekādi to nespēj pierādīt, jo netrennējas. Ikdienas braukšana no darba uz mājām ir pielīdzināma sēdēšanai vannā, gadījumā, ja grib iemācīties peldēt. Tas neko nedod! Tā prasmes neuzlabojas.
Mums gan tagad ir drošas braukšanas poligons, kurā ļauži var iemācīties labāk vadīt savu auto un daudzi to arī iemēģina, bet rezultāts varētu būt tāds pats kā vienreiz iekrītot baseinā – tu saproti, ka nemāki peldēt! Vai kāds regulāri apmeklē drošas braukšanas poligonu!? Diez vai, jo mēs tak jau zinām aptaujas rezultātus – es braucu perfekti, bet pārējie ne visai. Tad kāpēc man vizināties pa poligonu, lai tie pārējie nejēgas tur brauc! Lūk arī aplis noslēdzies.
Cik nu gadījies redzēt citās zemēs, tad tur ļaužiem vairāk tīk tā braukšana ar auto un viņi tiešām trennējas. Tādā Anglijā vai Vācijā daudz vairāk cilvēku sporto ar auto un kartingiem tāpat vien, savam priekam. Tur ir trases, tehnika. Iespējams veinkārši tāpēc, ka viņiem ir vairāk naudas savām izpriecām. Autosports tiešām ir dārgs pasākums, pat ja jūs gribat tikai svētdienās pabraukāties ar kartingu. Pa to naudu gada beigās var virtuvi pārbūvēt, ja izdodas atturēties no braukšanas un naudiņu iekrāt.
Nu labi, skaidrs, ka neviens tagad šito izlasījis nesāks pēkšņi nodarboties ar autosportu. Taču gribas zināt, kā varētu pārbaudīt – esi labs auto vadītājs vai neesi? Domāju tādam mazam ieskatam katrs var sev atbildēt uz dažiem jautājumiem un novērtēt savas spējas. Tas protams nav viss, bet zināmu ieskatu dod. Tātad, pirmais jautājums – vai jums ir gadījies, ka priekšā stāvošais auto noslāpst un tā dēļ jums jāpabrauc atpakaļ lai tiktu tam garām? Pieredzējis autovadītājs vienmēr apstājas tik tālu no priekšējā auto, lai spētu to apbraukt neieslēdzot atpakaļgaitā. Tie, kas taurē un dusmojas uz priekšā noslāpušajiem paši ir ne visai labi autovadītāji. Atcerieties to!
Otrais jautājums – vai, mašīnai saslīdot, spējat auto gaitu iztaisnot, pie tam nepārņemot rokas uz stūres? Ja atbilde ir pozitīva, ar jums viss ir kārtībā. Ja mēģinot auto savākt haotiski vicinaties ar rokām, pat pie sekmīga iznākuma, tā ir tikai veiksme.
Trešais jautājums – pavisam banāls, vai vienmēr, pat tad, kad neviens neskatās rādāt pagrieziena signālu. Ja atbildējāt ar jā, jūs esat no tiem, kas nerada lieku stresu uz ceļa. Apsveicu!
Vēl man šā jautājuma sakarā ir nelielas pārdomas par skaitļiem. Pērn Latvijā uz ceļiem gāja bojā pāris simti ļaužu, bet kā lasīju avīzē, pašnāvību izdarījuši 400. Tad nu jāpadomā vai mūsu problēmas vispār ir sliktā auto vadīšanā, jo mēs nezinām, cik no tiem, kas bija pie stūres, vai klīda pa ceļa vidu un gāja bojā, arī nav pieskaitāmi tiem 400 simtiem, nevis tiem diviem simtiem, kas reģistrēti kā ceļa negadījumi?
Nevar jau arī tiem cilvēkiem pārmest, ka viņi pārvērtē savas spējas auto vadīšanā. Tā ir tik cilvēcīga maldīšanās, ka no tās praktiski nav izejas. Es to pavisam labi sapratu galīgi citā sakarā. Izlasīju avīzē, ka ASV izlūkdienesta vadītājs ģenerālis Deivids Petreuss zaudējis amatu un gadu desmitiem veidoto karjeru, jo pieķerts ārlaulības sakaros. Viņu pavisam banāli iegāza vecā brūte, kas bija par viņu 20 gadus jaunāka. Truli iekrita uz epasta sarakstēm, kuras pie tam bija veiktas pavisam eleganti, spiegu un teroristu stilā. Šie bija lietojuši abi vienu epastu, kuram abi zināja paroli un tādējādi varēja neko nesūtīt viens otram. Tikai saglabāja tekstu melnrakstos, kur otrs to varēja izlasīt. Nu smalki, bet beigās iekrita. Uz ko es te velku ar šito stāstu? Iztēlojieties šito ģenerāli, CIP vadītāju, iespējams, nākamo ASV prezidenta kandidātu, dienu pirms viņu pieķēra ar to brūti! Nu viņš savos sešdemit gados noteikti ticēja, ka ir krutāks vēl par Štirlicu, Rihardu Zorgi un Džeimsu Bondu kopā, jo nekas neliecināja, ka viņš kaut ko dzīvē nemācētu noslēpt vai tieši otrādi – izlūkot, bet jau nākamajā dienā izrādījās, ka viņš ar vienu kļūdu ir pakāsis visu, izņemot savu veco sievu, kurai arī ir 60. Kā tad tā!?
Katram, kurš kādā anonīmā anketā kādreiz iedomāsies ierakstīt, ka viņš ir superīgs auto vadītājs, vajag atcerēties veco Petreusu un padomāt, vai tiešām viss ir tik labi kā šķiet šobrīd? Vai tik nav tā, ka tā ir nejaušība un veiksme, ka tu vēl neesi kļudījies ceļā? Varbūt tomēr varu palūgt nedaudz pazemības attieksmē pret savu likteni un savām spējām kontrolēt situāciju esot pie stūres?
Pirmoreiz šis teksts bija publicēts žurnālā Rīgas Laiks, ja kas!
Komentāri (1) |
Kategorija: Bez tēmas
27. Sep
2012
Lai ir ātri, bailīgi un smird pēc benzīna
Auto eksperta Paula Timrota smieklīgajās un reizēm visai skarbajās atziņās ir kaut kas ļoti vonnegūtisks. Arī par savu sportojot salauzto kāju Pauls saka: tā gadās!
Trauma tevi piebremzējusi?
Pārmaiņas ir, esi spiests saprast: tagad ir tā. Bet ko tad tagad – pērsies, grauzīsi nagus? Uz interviju „Ar dziesmu par dzīvi” pie manis nesen bija atnācis Aigars Apinis – viņš 20 gadus sēž ratiņkrēslā, smejas par dzīvi, taisa rekordus un dabū medaļas. Tā kā man uztraukties par kādu mēnesi uz kruķiem būtu smieklīgi. Katru gadu jau es kaut kur noveļos vai atsitos un kādu laiku nevaru pabraukt ar motociklu , tā ir pilnīgi normāla lieta motosportā.
Cilvēki lielāku uzmanību pievērš, apčubina, pajautā, vai tev kaut ko nevajag, kaut ko atnes… Tu uzreiz redzi, kāds kuram raksturs. Cilvēki ļoti dažādi pēkšņi paveras. Viens mans čoms, ar ko mēs kopā gonkās braucam, ar mašīnu pēkšņi brauc tik lēni un uzmanīgi… Domāju: kas viņam noticis? Tad man pieleca, ka viņš taču, mani žēlodams, brauc lēni. Viņam pašam bijuši lūzumi, un viņš zina, kā tas ir, kad, mašīnā braucot, viss kratās un sāp tā lauztā vieta. Viņš nesaka, kāpēc viņš tā dara, tikai brauc lēnāk. Zolīdi.
Kad uzlika ģipsi, viss šausmīgi svīda, bija karsti, bet es nākamajā dienā mierīgi gāju uz darbu. Tik vienkārši mani apturēt nevar. Esmu gana cimperlīgs un varu sevi izdomāt visādas slimības, ja vajag – un tad vēl sākt bremzēt pie lauztas kājas, nu nē…
Kā tu tās slimības izdomā?
Nu kā, mierīgi: par kaut ko satraucies, kaut kas jādara, jābrauc kādā sarežģītā braucienā vai uz kādu jocīgu vietu – iepriekšējā dienā uzlec temperatūra. Domā: nu slims, nevajadzētu tā kā braukt. Bet – es jau sevi pazīstu! Tā temperatūra pāries, kad aizbraukšu līdz turienei, kur vajag. Es biežāk spiežu pogu IGNORE uz šādām pazīmēm, nevis mēģinu ar to palīdzību atpūsties.
Kā tu atpūties?
Labākais atpūtas veids, kā teica Vladimirs Iļjičs Ļeņins, ir nodarbību maiņa nevis kaut kāda tupa gulēšana. Vienkārši padari kaut ko citu.
Ja vajag vienkārši atslēgties, motosports ir labākais. Tad, kad tu sēdi uz moča, tu nevari padomāt pilnīgi ne par ko citu. Slēpojot ar slēpēm pa kalnu, varbūt vēl var padomāt: kur palika meitenes, augšā vai lejā, vai – kā es te izskatos. Ar moci braucot, nav laika domāt – ja tu par kaut ko citu iedomājies, ir droši, ka tūlīt nokritīsi. Ar moci ir pilnīgs fokuss uz to, ko dari, un tas vienkārši izslauka no galvas pārējās liekās lietas. Ideālākais veids, kā restartēt datoru galvā.
Mierīgi pasēdēt un iečillot – to ne?
Oi, tad es sadomāšos kaut kādas muļķības, nē, nē, nē – labāk kaut ko darīt! Labāk es daru to, kas izdomāts pēc kaut kāda plāna. Bet tā tupi sēdēt – nesanāk man kaut kā. Tad es ātri sāku rosīties un domāt, ko vēl varētu padarīt. Ne jau čakluma dēļ – doma ir, kā vēl varētu izklaidēties. Bet katrā ziņā ne mierīgi sēdēt.
Neraugoties uz sirmajiem matiem, tev izdevies saglabāt ļoti jauneklīgu izskatu un attieksmi pret dzīvi. Kas tas ir – gēni, dzīvesveids?
Nu jā, es jaucu sajūtu ar kalendāru – kaut kā nav sajūtas, ka būtu briesmīgi prātīgs un pieaudzis. Un es arī ne sevišķi ilgojos pēc tā. Jo tās visas pieaugušo dzīves štellītes, par ko pieaugušie runā, kaut vai satiekoties mājas viesībās – mani tie galīgi neaizrauj, pilnīgs sviests! Kaut ko tur – kurā klasē, ko tie bērni, kā viņš laboja zobus, kā viņam kredīts liels, kā viņš pirms kaut kādu māju vai mašīnu… Tas ir šausmīgi garlaicīgi, un es nemaz neilgojos nonākt tajā prātīgajā pieaugušo cilvēku dzīvē. Var jau būt, ka neesmu pilns rublis, tāda bērnība galvā vēl ir un patīk darīt to, ko neviens cits tā īpaši nedara šajā vecumā. Bet man visu dzīvi bijis diezgan vienalga, ko domā apkārtējie, līdz ar to sevišķi necepos par to.
Kā izdevies izslīdēt no pieaugušo pasaules uzskata?
Tas vienkārši nav interesanti. Krāt naudu, pirkt māju Mārupē, līzingā pirkt Toyota Avensis… Nav interesanti. Man kaut kā liekas, ka interesanti jābūt šodien – nevis tā: nu no 20 līdz 40 gadu vecumam saraušu, asinis pa degunu štancēšu un tad – tad gan atpūtīšos. Man tas liekas tik stulbi! Es vienmēr skatos, kā veci cilvēki, kam zobi glāzē, kaut kur ceļo baltos šortos – kas, viņiem darīt nav ko?! Viņi tiešām visu mūžu kaut kur cietās, atturējās, strādāja tā kā zirgi – un tagad tādi pusbiezpienainām galvām kaut kur ceļo? Nu priekš kam viņi lūr uz to Parīzi? Būtu sēdējuši mājās un atdevuši to piķi mazbērniem – lai tie aizbrauc uz to viesnīcu, nokniebjas, nodod pa bundžām un brauc mājās! Bet nē – vecie brauc, lieki aizņem viesnīcu, piepirž lidmašīnas un pilnīgi pa tukšo vazājas apkārt. Pilnīgi bez jēgas pasākums!
Tad tu atbalsti to domu par dzīvošanu šeit un tagad?
Nu jā. Tu taču nekad nezini, kad tev izslēgs to filmu. Tāpēc varbūt ir jēga nevis taupīt un plānot kaut kādām dienām, bet izdarīt kaut ko šodien. Nu katram jau savs, un nevar jau teikt: dzīvojam kā pēdējo dienu, neejam uz darbu un apzogam bankomātu un tad skatāmies, kas būs. Katram jau tas plāniņš ir cits: citam – iespringt nedēļu un tad atpūsties, citam – iespringt gadu un tad atpūsties. Vēl kāds cits varbūt domā – līdz 40-50 gadiem raušu un tad gan došu pa bundžām. Bet beigās jau izrādās, ka laikam jau katrs dara to, kas viņam patīk. Un pat tas, kurš domāja – līdz 50 gadiem štancēšu un pēc tam atpūtīšos – viņš sēž un dara, jo viņam tas darbiņš patīk. Viņam pat tā nauda vairs neinteresē – paēdis viņš ir, bet viņš redz darbu kā vietu, kur sevi piepildīt. Tu viņam vari maksāt vairāk vai mazāk – bet viņš tik un tā ar prieku dara to, kas viņam sanāk. Ir cilvēki, kuriem motivācija ir kaut kur citur – nevis lielākā algā vai lielākā mājā.
Dzīves komforts arī ir pietiekami liela motivācija – īpaši ar gadiem. Tevi neinteresē tādas lietas?
Nu kas tas tāds – komforts? Man liekas, komforts ir svarīgs tikai attiecībās nevis plauktos , mēbelēs vai kvadrātmetros. Un ļoti bieži izrādās, ka, tikko sagādāts stadions komfortam, tā tas komforts pazūd. Vērojot apkārt cilvēkus… Jebkura savrupmāja ir drāma. Jebkurā tādā mājā ir ciešanas. Vai nu kāds to ir ar ambīcijām uzcēlis par lielu – un gaida, ka visi novērtēs, un gaida, bērnus, kas nāks dzīvot bet tie nenāk. Tas ir viens drāmas veids. Otrs drāmas veids – viņš ir uzcēlis māju, bērnu ir vairāk nekā vajag vai slinkāki nekā vajag – un viņi cer, ka vecais nosprāgs, lai to māju dabūtu sev, tad viņi to sāk dalīt… Atkal ir drāma.
Tā, lai māja būtu pa mēram tai ģimenei, tai ciltij – tā nekad nenotiek. Māja vienmēr ir Vai nu pa lielu vai pa mazu. Sākumā par lielu, tad – par mazu un tad atkal par lielu. Vai ir jēga tajā visā tā ļoti iespringt? Bet katram jau noteikti ir savs tas plāniņš. Mans plāns varbūt ir bērnišķīgs, bet es to cenšos īstenot un līdz šim brīdim nesūdzos.
Kā tu savu plānu raksturotu?
Tas pat īsti nav plāns. Bet jau bērnībā es sevi pieķēru pie domas: ja ir interesanti, tad jādara tas, kas ir interesanti – darbs pagaidīs! Tā es arī daru joprojām. To darbu vai izdarīt ātrāk vai lēnāk vai izdomāt kaut ko sarežģītāku – un tu izdari ar lielu prieku kaut ko simtreiz vairāk nekā tas darbs ir pelnījis. Un atkal ir forši! Man ir ļoti labs kolēģis, ar ko kopā strādājam – viņam arī patīk izdarīt vairāk nekā vajag. Tā – poda pēc, lai ir jautri! Tā notiek daudzas labas lietas. Viņam nekad mūžā neviens par to nesamaksās – un viņam to arī nevajag. Bet kādreiz, ja ir slinkums, tad – ai, nedarīs neko un ar nav nekāda vaina. Tā kā – ja priekšā paredzama jautrība, tad darbu vajag palikt malā!
Bet ir jau arī kaut kāda atbildība pret ģimeni un tā…
Man ir 2 dēli, vienam ir 24 gadi, viņš jau pats var sevi pabarot un man nav jāiespringst, otram ir deviņi . Tā kā man tīri labi patīk visādas bērnišķīgas lietas nevis pieaugušo dzīve, tad ar jaunāko nav nekāda problēma paspēlēties. Līdz ar to nav problēmu viņu uzturēt pie intereses par visādām lietām. Lielas rūpes tas neprasa, bet tik, lai ģimene būtu paēdusi un būtu jumts virs galvas, tik daudz jau nopelnīt var. Pārējais ir svarīgi, lai nav garlaicīgi. Ja bērns ar tevi grib spēlēties, tad tajā brīdī tas ir jādara – jo viņš to ilgi negrib, tad viņš iet spēlēties ar draugiem. Un, ja tu noguli to brīdi, kad viņš tev piedāvā uzspēlēt da jebko – ir jāpiedalās, tas ir ļoti svarīgi. Daudziem jau nav laika. Jo tas darbs un tas kredīts, tie kvadrātmetri…
Un tava sieva – kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa – ar šādu dzīves modeli mierā?
Mēs viens otram netraucējam. Katrs dara to, kas viņam patīk un otram nepārmet, vai tas ir labi, slikti, efektīvi , vai ar to var pietiekami nopelnīt… Kopā dzīvo ne jau ar to cilvēku, par kuru tu vienā brīdī esi milzīgā sajūsmā. Kopā dzīvo ar to, ko ikdienā var paciest, un tas ir pilnīgi cits cilvēks. Ja viens otram netraucē un sevišķi virsū nebāžas – tādā veidā tā saimniecība ripo.
Tas arī ir tas attiecību komforts?
Nu ja, nebāžas viens otram virsū, nepiesienas, nemāca dzīvot, nebaksta ar pirkstu acī… Tas jau ir diezgan komfortabli.
Jūs esat viens no visumā retajiem stabilajiem pāriem.
Var jau būt, ka tas ir slinkums un iztēles trūkums nevis sevišķas piepūles radīts panākums, to jau arī nevar zināt! Nevienam nevaru dot nekādas receptes kā nostiept to štelli ilgāk, tas varētu būt diezgan stulbi. Gan jau, ka katrs pats zina, kā viņam labāk. Un neizskatās, kāds būtu dikti bēdīgs, ka izšķīries un apprecējies vēlreiz. Katram savs plāns un nav ne labāka, ne sliktāka plāna, kā to darīt.
Par to ilgumu – nu tas jau vispār… Nu, piemēram, ja cilvēks ilgi dzīvo – vai tas ir panākums? Bieži vien cilvēki zvana uz raidījumiem un saka apmēram tā: es esmu šoferis ar 40 gadu stāžu. Tas liek ļoti baidīties, ka viņš ir diezgan liels dunduks. Ja pirmais, par ko paziņot, ir stāžs, tad citu panākumu tev laikam dzīvē nav.
Ilga cilvēka dzīve jau arī nav nejāda brīnišķīgā štelle. To ļoti labi var redzēt, aizejot uz Motormuzeju. Tur stāv ļoti vecas mašīnas, kurām ir 50n un 100 gadu. Tās noteikti nav mašīnas ar interesantāko mašīnas dzīvi. Tāda mašīna vienkārši ir dzelzs gabals, kurš kaut kādā brīdī ir aizkritis aiz oderes, kaut kā saglabājies, kaut kur garlaicīgi nīcis šķūnītī 50 gadus – un tagad izvilkts un piepucēt. Likteņa ziņā tās ir ļoti garlaicīgas mašīnas, vismaz lielākā daļa. Līdzīgi ar cilvēkiem – reti kurš to garo dzīvi nodzīvo interesanti. Garumam pašam par sevi nav vērtības. Dzīvē jābūt notikumu blīvumam, lai būtu interesanti. Pati par sevi gara dzīve – kuru tas interesē. Nu, pieņemsim tāds gans kalnos. Nu var jau būt, ka baznīcā nav sajaukuši papīrus un viņš tiešām nodzīvojis 130 gadus. Nu un kas tajos 130 gados notika? Divreiz pārlidoja krievu iznīcinātājs pāri un pārējā laikā viņš redzēja tikai aitas. Un? Kāds grib ar viņu mainīties?
Tevi sauc par auto ekspertu.
Tikko pateiksi, ka esi eksperts, vienmēr uzradīsies kāds, kurš zina divus faktus vairāk par tevi, Tā kā ar kaut ko tādu var tikai nokaitināt cilvēkus. Bet es saprotu, ka kaut kādu birku katram vajag. Tāpēc cilvēki bieži vien izmanto vienkāršu nosaukumus, lai saliktu savā kartotēkā kaut kādas lietas pa plauktiem. Mani sauc par auto ekspertu, kaut arī es uz tām mašīnām tā briesmīgi nemaz neiespringstu. Mani vairāk interesē, kā cilvēki brauc, kā viņi uzvedas, kā sazinās savā starpā. Satiksme mani interesē vairāk, nekā, piemēram, jaunas mašīnas, es tās tā uzreiz nemaz neatšķiru. Nav tā, kā cilvēki varbūt iedomājas: vai, cik viņam forša dzīve, viņš visu laiku vizinās ar jaunām mašīnām.
Ja man kādreiz prasa: ko par tevi rakstīt titros, es atbildu: šoferis. Jo visu dienu jābrauc ar to mašīnu – tātad šoferis. Daži, kas saprot jokus, tā arī uzraksta. Un visiem ir jautri!
Kāda tev pašam ir mašīna?
Nu ir tāda mazliet nākotnes mašīna – hibrīds, mazliet zaļi brauc ar elektrību, vienkārša, taupīga mašīnīte.
Daudziem vīriešiem patīk izbraukt ar kaut ko tādu – vizuāli iespaidīgu.
Tā vienkārši izbraukt nav interesanti. Ar kaut ko jēga izbraukt tad, ja var sieviešu uzmanību piesaistīt. Visādi citādi ir pilnīgi vienalga, ar ko izbraukt, brauc kaut ar autobusu.
Ja mani kaut kas interesē, tad tā ir braukšana ar maksimālu ātrumu. Ātri, precīzi un sacensību režīmā. Tāda braukšana mani interesē ar jebko – dodiet šurp! Bet tās mašīnas, kas brauc pa ielu, manu neinteresē – braukšana mani interesē no saziņas, drošības un disciplīnas viedokļa.
Vai pēc šofera braukšanas stila vari pateikt kaut ko par viņu pašu?
Bieži vien mašīnas marka nosaka prognozējamo ātrumu, ar kādu viņš brauks. Ja mašīna, no kuras tu gaidi lielāku ātrumu, brauc lēnāk, tad 90 procentu gadījumos ir telefons rokā, skaidrs, ka cilvēks zvana, sūta īsziņu, reāli nelūr uz ceļu. Tādus var apdzīt uz reiz, lai nav jāčakarējas.
Ja cepure cilvēkam pie stūres galvā, arī skaidrs – tur nevar būt kārtībā, jo jebkurai mašīnai, pat vecam žigulim, tomēr ir iekšā krāsniņa un logi ir atkusuši. Salonā ir 20 grādu – tad kāpēc šoferim galvā ir pižiks vai naģene?
Kāpēc?
Viņš ir pārbijies, viņš nav savā ādā, viņam nav laika domāt par cepuri, jo viņš knapi ir trāpījis uz ceļa!
Arī jāapdzen?
Jāuzmanās. Ja redzi, ka kāds šoferis sēž ar roku pie auss vai ar cepuri galvā, skaidrs: nebūs labi. Visas pārējās pazīmes ir diezgan pārejošas un tām uzmanību var nepievērst.
Un ko tu domā par sievietēm pie stūres?
Kāds tam vispār sakars ar dzimumu?
Nu vispār ir tūkstošiem vīriešu, kuri joprojām uzskata, ka sievietes pie stūre laist nedrīkst.
Ir taisnība, ka sievietes ir nežēlīgākas – viņām ir vieglāk gan radīt, gan iznīcināt. Dažas tā arī pie stūres izturas. Vispārējā norma ir vienam otru palaist. Ja tu redzi, ka nelaiž – visdrīzāk tas ir sievišķis. Viņa ir noskatījies no veča, aizmirsusi, ka tā nelaišanas mode beigusies, mašīna viņai iedota tāda palielāka- un tā viņa stumjas kaut kur. Bail viņai nav, stumjas līdz pēdējam – un tad, kad kaut kas notiek, pēkšņi zaudē brašumu, visas asarās un zvana vīram. Bet tas nav nekas nosodāms, vienkārši sievišķīgs piegājiens lietām.
Pagājušajā sezonā Dailes teātrī iestudēji Pasaku par vērdiņu. Patika?
Man ļoti patīk teātris, ap to teātri jau visu laiku esmu grozījies, sieva turpat strādā… Tas process izrādījās tik foršs, ka radīja zināmu atkarību. To noteikti vajadzētu darīt vēl, noteikti meklēšu variantus, kā darīt vēl kaut ko. Gatis Šmits man teica, ka pirmais vienmēr sanāk. Nu tad jāmēģina vēlreiz! Ja sanāks arī otro un trešo reizi, būs foršāk. Nu varētu jau arī tā: vienreiz uztaisīji, sanāca – un laidies! Pēc tam var visu mūžu stāstīt, ka tev viena izrādes sanāca. Bet process ir tik nenormāli aizraujošs un cilvēki tik forši, ka man pat nebūtu bail kļūdīties.
Liekas, ka tev padodas viss, kam ķeries klāt.
Nu kas tas viss tāds ir? Tas, ko daru, jau nav ļoti dažādas nodarbes, kuras prasa dažādas iemaņas. Lielākā daļa no tā, ko daru, prasa iemaņas izstāstīt stāstu. Izstāstīt stāstu, noturēt intrigu un dabūt atrisinājumu. Un tad nav lielas nozīmes, vai tu to stāstu stāsti televīzijā, teātrī, uztaisot kādu filmu vai mūzikas klipu. Ja es pa visu celtu mājas vai vērotu putnus – tad tās būtu dažādas nodarbošanās, kas prasa dažādas iemaņas.
Ir bijušas dzīvē arī neveiksmes, lielākas krīzes?
Nu jā – re, kāju salauzu! Bet, ja nu tu tā nopietni prasi un man nekas nenāk prātā, laikam jau nekā tāda nopietna, par ko kreņķēties, nav bijis.
Tikko intervijā OK! Ģirts Ķesteris runāja par latviešu vīrieša krīzi – jo viņš nespēj izpildīt Eiropas vīrieša minimumu.
Ģirts ļoti pareizi teica. Jo vidējais latviešu vīrietis dzīvo ar vidējo latviešu sievieti. Un vidējā latviešu sieviete ir tāds krustojums: viņa grib ir to zviedrietes brīvību, ir to latvietes brošu. Un tad viņa saka: nopērc man to brošu, bet es tevi neklausīšu un dzīvošu kā gribēšu. Tās abas lietas realizēt ir diezgan grūti. Tā tas latvietis vidējais kļūst par malējo, kamēr viņš to visu mēģina dabūt gatavu – brošas un visu pārējo. Bet – kādu tā vidējā latviešu sieviete vidējo latviešu vīrieti pelnījusi, tāds viņš ir.
Skaidrs, ka ir kaut kāds stress, un tu nevari būt tik brašs kā vīrietis kādā turīgākā Eiropas valstī. Nodrošinājumu vajag, lai varētu izpildīt visus vingrojumus: māju Mārupē, jauno toijotiņu abiem diviem un vēl vēlams landkruizeri. Skaidrs, ka reti kuram tas izdodas. Un, ja vienam kaimiņam izdodas, un pieciem apkārt neizdodas, tad skaidrs, ka tie pieci var iet pakārties. Ja vien viņiem nav pašapziņa kaut kur citur noslēpta.
Tu nevari no visa izvairīties. Kaut kāds atbalsta punkts ir jāatrod, kur tu uzlādē savu pašapziņu. Ja tev tā pašapziņa nekur neturas – ne tu vienā jomā esi labākais, ne citā- tad tu beigās sāc kopēt pārējos parametros, kur tev vajadzētu atbilst un tev tā vidējā latviešu sieva prasa. Tad ir grūti. Bet ,ja tu atrodi kaut vai vienu lietu, kur tev tā pašapziņa turas, pārējam var mierīgi uzkāst.
Un kur ir tavējā?
Tā jau nu es teikšu! To nevienam citam nevajag teikt. Kaščejs jau arī nestāsta, kur viņam tā adata un tā ola noslēpjas. Turklāt tas, ka pateikšu, kur mana pašapziņa , nevienam nepalīdzēs atrast viņējo. Lai iet un meklē! Un, ja atradīs, viņš vienā dienā jutīsies tik brašs, ka varēs pateikt: „Vecene, ko tu mani te čakarē? Kādas Kanārijas? Nebrauksim mēs uz Kanārijām! Es gribu braukt makšķerēt!”
Tad tu to latviešu vīrieti vidējo saproti?
Nu skaidrs, ka daudziem slodze ir tik liela, ka viņi paši savu dzīvi palaiž garām, mēģinot izpildīt visus šos pienākumus. Bet savākties un pateikt sievietei: ej tu ratā, nedarīšu! – tur jau arī vajag dūšu. Tādā ziņā var piekrist, ka vīriešus plēš un pusēm, un apstākļi nav tādi, lai visi varētu būt tik braši. Bet ir gana daudz veču, kuriem viss ir kārtībā – mēs viņus neredzam avīzēs un televizoros, viņi mierīgi dara savas lietas un netaisās nekur reklamēties. Tikko būs labs stāsts par labu veci, kuram labi iet, tā visi teiks: reklāma!
Līdz ar to veidojas ļoti greizs priekšstats. Tā tu nekad neuzzini par večiem, kam labi iet. Tu uzzināsi par to, kuram iet tik slikti, ka viņš izleca pa logu, vai par to, kurš pārējiem kaut ko ir nozadzis. Bet pajautāt normālam vecim, lai viņš izstāsta, kas jādara, lai forši iet – to neviens nedarīs. Bet ar foršiem večiem ir pilna Latvija!
Kas tevi tā pa īstam dzīvē interesē?
Kopš pagājušā gada sezonas – teātris. Līdz tam es nezināju, cik stipri tas mani interesē. Tā, lai ir ātri, bailīgi un smird pēc benzīna – tas mani arī ļoti interesē, no tā arī neesmu gatavs atteikties nekādā veidā. Un stāstīt visādus stāstus interesē. Ka cilvēki klausās, pasmaida beigās – tas man patīk.
Esi lutināts ar smaidiem un uzmanību?
Nē, nu var jau arī palamāties ar cilvēkiem. Ne jau visi ir sajūsmā. Par to, ko stāstām raidījumā „Zebra”, lielākā daļa onkuļu ir sakreņķējušies – vai tie būtu ceļu policisti vai ceļu būvētāji. Viņi jau neviens nav laimīgs par to, ko es tur saku. Nekādu sajūsmu no viņiem es negaidu.
Sieviešu uzmanība tev patīk?
Es esmu diezgan tāds… nu ne tas lādzīgākais tips. Nevienu iespēju pajokot vai pateikt kaut ko skarbu nepalaidīšu garām. Tie sievieši, kas to jau zina, diezgan uzmanās un piesargās – neesmu novērojis tādu īpašu uzmanību. Viņas visas ir diezgan biklas un piesardzīgas.
Neesi par to norāvies un dabūjis atpakaļ?
Droši vien esmu – sevi nezinot. Kāds varbūt mani nav kaut kur uzaicinājis vai iesaistījis, zinot, ka tas, cūka, atkal pateikt kaut ko ne tā…Nesen man viens draugs atgādināja : atceries, kā tu kāzās pateici, ka neviens to līgavu nezags, jo viņa ne pēc kā neizskatās?
Tu tiešām tā pateici?
Es jau pats to biju aizmirsis, tas bija šausmīgi sen. Bet nebrīnos – gan jau, ka pateicu ar’… Reizēm gribas kaut ko tādu pateikt. Nu ir smieklīgi, tu nevari novaldīties un pasaki ar. Cilvēki reizēm saka: par to nedrīkst smieties un tamlīdzīgi…. Muļķības! Smieties drīkst par jebko, par ko nāk smiekli. Un tu neesi vainīgs, ja tev nāk smiekli. Ja ir smieklīgi, tur nav ne politikas, ne ētikas, ne baznīcas, vai nu ir smieklīgi – vai nav. Ja tu kaut ko pasaki un neviens nesmejas – nu tas ir stulbi, pat ja tas tev liekas šausmīgi gaumīgs joks. Ja nesmejas, tad nesmejas. Bet, ka joks ir bīstams, dulls, uz robežas, ka jāliek cietumā, bet cilvēki smejas – tātad tas ir joks.. Ir tādas tēmas, par ko nenāk smiekli, bet tādu tēmu, par kurām nevar smieties, nav.
Kaut kas tevi var padarīt bēdīgu?
Ja nu vienīgi es pats. Varu sadomāties, sakreņķēties – bet tas no malas nav pārāk novērojams. Ja arī man nav tas lustīgākais noskaņojums, nevienam virsū negāžos. Bet ne labs, ne slikts garastāvoklis nav mūžīgs. Nevar jau šūpoles vienmēr stāvēt augstākajā punktā. Bet galvenais, lai viņas šūpojas, tad ir interesanti!
Ieva Raiskuma
Komentāri (3) |
Kategorija: Bez tēmas
Mašīnu vergi.